Patiesība par PEA — atmaskots zinātnes iecienītākais mīts par mīlestību

Ko neirozinātne saka par iemīlēšanos —
un kāpēc stāsts par “mīlestības molekulu” ir drīzāk mīts, nevis ķīmija

Sajūta ar fizisku adresi

Iemīlēšanās vispirms liek par sevi manīt ķermenī, vēl pirms prāts spēj aptvert notiekošo: paātrināts pulss, bezmiegs, kas līdzinās elektriskam lādiņam, un viena vienīga seja, kas aizēno visas pārējās domas. Gadsimtiem ilgi tā bija dzejnieku teritorija, bet mūsdienās tā ir arī funkcionālās magnētiskās rezonanses (fMRI) skeneru un receptoru farmakoloģijas joma. Šajā rakstā uzdots vienkāršs jautājums: kas patiesībā notiek smadzenēs, kad mēs iemīlamies, un vai feniletilamīns (PEA) — molekula, kurai šī parādība tiek piedēvēta visbiežāk, — tiešām ir pelnījis savu reputāciju?

Zinātniskajos pierādījumos balstītā atbilde ir daudz interesantāka par pašu mītu. Romantiskai mīlestībai ir izmērāms neirālais raksturojums. Savukārt ķīmiskajai vielai, ko visbiežāk min kā tās cēloni, tāda nav.

Aktivizējas smadzeņu atlīdzības sistēma

Skaidrāko ieskatu romantiskās mīlestības agrīnajā posmā sniedz funkcionālā neirovizualizācija. Arons (Aron) un viņa kolēģi skenēja cilvēkus, kuri apgalvoja, ka ir intensīvi “iemīlējušies”, kamēr viņi aplūkoja sava partnera fotogrāfiju un salīdzinājumam — neitrāla paziņas attēlu. Partnera attēls konsekventi aktivizēja labo ventrālo tegmentālo apgabalu (VTA) un astes kodolu — smadzeņu dopamīnerģiskās atlīdzības un motivācijas sistēmas pamatstruktūras. Tie ir tie paši neironu loki, kas ir iesaistīti atlīdzības gaidīšanā un spēcīgā tieksmē pēc narkotiskām vielām (Aron et al., 2005).

Fišere (Fisher), Arons un Brauns (Brown) (2006) šo atklājumu iekļāva plašākā modelī: romantiskā mīlestība ir evolūcijas gaitā izveidojusies smadzeņu sistēma partnera izvēlei, kas atšķiras no dzimumtieksmes un ilgtermiņa piesaistes, taču mijiedarbojas ar abām. Saskaņā ar šo trīs sistēmu modeli agrīnajai mīlestībai raksturīgā koncentrēšanās uz vienu cilvēku nav tikai metaforiska atkarība — tā iesaista reālus dopamīnerģiskos atlīdzības lokus. Jāatzīmē, ka sešos neatkarīgos fMRI pētījumos ir atkārtoti apstiprināta labā VTA aktivizēšanās, aplūkojot mīļotā partnera attēlu, un tas ir sociālajā neirozinātnē neparasti konsekvents atklājums.

No iemīlēšanās līdz piesaistei

Ilgstoša mīlestība izpaužas citādi, un arī tā ir pētīta ar neirovizualizācijas metodēm. Asevedo (Acevedo), Arons, Fišere un Brauns (2012) skenēja cilvēkus, kuri arī pēc gadu desmitiem ilgas laulības joprojām bija dziļi iemīlējušies. VTA aktivizēšanās saglabājās, taču tai pievienojās apgabali, kas saistīti ar mierīgu piesaisti, pāra saikni un sāpju modulāciju — ar oksitocīnu un vazopresīnu bagāti reģioni —, bez trauksmes, kas parasti raksturīga kaislīgas mīlestības agrīnajam posmam. Citiem vārdiem sakot, romantiskā mīlestība ir mainīga neiroķīmiska ainava, nevis vienreizējs notikums: sākumā dominē dopamīnerģiska tieksme, kurai pakāpeniski pievienojas ar drošību un piesaisti saistīti neironu loki.

Skatuves priekšplānā feniletilamīns: tā reputācija

PEA ir mikoramīns (trace amine), kas tiek sintezēts no fenilalanīna tajā pašā fermentatīvajā posmā, kurā tiek veidots dopamīns (Irsfeld, Spadafore & Prüss, 2013). Pēc struktūras tas ir tuvs amfetamīna radinieks, veicina dopamīna un noradrenalīna izdalīšanos un var iedarboties uz ar mikroamīniem saistīto receptoru 1 (TAAR1), tāpēc daži pētnieki to dēvē par “endogēno amfetamīnu” (Irsfeld et al., 2013; Janssen, Leysen, Megens & Awouters, 1999). Tas ir atrodams arī šokolādē — šī faktu kombinācija radīja vienu no noturīgākajiem populārās psiholoģijas apgalvojumiem: ka straujš PEA pieplūdums ir iemīlēšanās bioķīmiskais dzinējspēks.

Mīts un tā izcelsme

Šis apgalvojums ir izsekojams līdz vienam vienīgam avotam: psihiatra Maikla Lībovica (Michael Liebowitz) 1983. gada grāmatai The Chemistry of Love (Mīlestības ķīmija). Lībovics pamanīja, ka pacientu, kuri cieta mīlas dēļ, stāvoklis uzlabojās, lietojot MAO inhibitorus — zāles, kas bloķē fermentu, kurš noārda PEA un citus monoamīnus. Viņš izteica pieņēmumu, ka sirdssāpes varētu būt saistītas ar PEA līmeņa pazemināšanos, un gandrīz garāmejot piebilda, ka PEA saturs šokolādē varētu to kaut kādā veidā saistīt ar mīlestību. Viņš arī norādīja, ka ar uzturu uzņemtais PEA lielākoties tiek noārdīts gremošanas laikā, pirms tas sasniedz smadzenes — šo būtisko atrunu mediji izlaida, saglabājot vienīgi uzmanību piesaistošo virsrakstu.

2024. gadā veiktā atkārtotā analīzē šis apgalvojums tika tieši salīdzināts ar zinātnisko literatūru: PubMed meklēšana pēc vārdiem “phenylethylamine” un “love”, kas kopā parādās publikācijas nosaukumā vai kopsavilkumā, sniedz tieši nulli rezultātu (Conti, 2024). “Mīlestības molekula” būtībā nekad nav tikusi pārbaudīta kā zinātniska hipotēze — nevienā publicētā pētījumā nav sekots PEA līmenim dažādos romantiskās mīlestības posmos vai pierādīts, ka PEA mainītu romantiskās jūtas.

Ko patiesībā apstiprina zinātniskie pierādījumi

PEA kā dopamīna un noradrenalīna izdalīšanos veicinoša mikroamīna farmakoloģiskā iedarbība ir reāla un labi dokumentēta (Irsfeld et al., 2013; Janssen et al., 1999), un dopamīnam neapšaubāmi ir centrāla nozīme atlīdzības lokos, kas aktivizējas romantiskās mīlestības agrīnajā posmā (Aron et al., 2005; Fisher et al., 2006). Taču zinātniski nav pamatots konkrētais apgalvojums, ka PEA izraisa iemīlēšanos vai ka šokolāde būtiski paaugstina tā līmeni. Tieši šeit ir atšķirība starp apgalvojumu “dopamīnerģiskie atlīdzības loki aktivizējas, kad mēs kādu mīlam” — tas ir pārliecinoši pierādīts — un apgalvojumu “šokolādē esošs mikroamīns izraisa mīlestību” — garāmejošu 1983. gada piebildi, kas ieguva daudz lielāku nozīmi, nekā to pamatoja pieejamie pierādījumi.

Secinājums

Patiesajai iemīlēšanās neirozinātnei nav vajadzīgi nekādi izskaistinājumi: reproducējama dopamīnerģiska atlīdzības reakcija uz mīļoto partneri, kurai, attiecībām nobriestot, vēlāk pievienojas piesaistes loki — ķīmija, kas ir daudz sarežģītāka par jebkuru atsevišķu “mīlestības molekulu”. Mīts par PEA joprojām pastāv nevis tāpēc, ka to apstiprinātu dati, bet gan tāpēc, ka tas piedāvā pievilcīgu un vienkāršotu skaidrojumu. Iemīlējušās smadzenes ir daudz dīvainākas un interesantākas par šo mītu.

Bibliogrāfija

1. Aron, A., Fisher, H., Mashek, D. J., Strong, G., Li, H., & Brown, L. L. (2005). Reward, motivation, and emotion systems associated with early-stage intense romantic love. Journal of Neurophysiology, 94(1), 327–337. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/15928068/
2. Fisher, H. E., Aron, A., & Brown, L. L. (2006). Romantic love: a mammalian brain system for mate choice. Philosophical Transactions of the Royal Society B: Biological Sciences, 361(1476), 2173–2186. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/17118931/
3. Acevedo, B. P., Aron, A., Fisher, H. E., & Brown, L. L. (2012). Neural correlates of long-term intense romantic love. Social Cognitive and Affective Neuroscience, 7(2), 145–159. https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC3277362/
4. Irsfeld, M., Spadafore, M., & Prüss, B. M. (2013). β-phenylethylamine, a small molecule with a large impact. WebmedCentral, 4(9). https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC3904499/
5. Janssen, P. A. J., Leysen, J. E., Megens, A. A. H. P., & Awouters, F. H. L. (1999). Does phenylethylamine act as an endogenous amphetamine in some patients? International Journal of Neuropsychopharmacology, 2(3), 229–240. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/11281991/
6. Conti, M. (2024). There is no “love molecule”. No evidence that phenylethylamine is directly involved in romantic love [Preprint]. Preprints.org. https://www.preprints.org/manuscript/202407.0336

Šis raksts ir paredzēts tikai informatīviem un izglītojošiem nolūkiem. To nevajadzētu izmantot kā profesionālas medicīniskas konsultācijas, diagnozes vai ārstēšanas aizstājēju. Ja jums rodas jautājumi vai bažas par veselību, vienmēr konsultējieties ar ārstu vai citu kvalificētu veselības aprūpes speciālistu.